Borea.sk

Dzīvnieki

Kā priecāties par dabu, nenodarot tai pāri?

Daba ir ārkārtīgi skaista un daudzveidīga. Latvijā vien ir ap 18 000 dzīvnieku, 5 300 augu un 4 000 sēņu sugu. Cilvēki nereti vēlas dabu iepazīt tuvāk, izmantot visu ko tā sniedz un paņemt daļu dabas sev līdzi, taču jāapzinās, ka starp visām šīm dzīvo būtņu sugām ir arī daudzas aizsargājamas un retas sugas, kurām cilvēku klātbūtne un iejaukšanās ir drīzāk nevēlama. Tieši aizsargājamās sugas piesaista visvairāk interesentu, jo tās ir unikālas, iespējams konkrētajai vietai neraksturīgas un krāšņas. Par šīm sugām ir jāpriecājas un jāinteresējas, tām nenodarot pāri un tās neiznīcinot. Kā tad mēs varam panākt, ka mūsu mīlestība pret dabu neiznīcina to? Padomus sniegs Somijas mājaslapa SuperLaina.

Lai pasargātu aizsargājamas sugas, vispirms tās ir jāiepazīst. To, kuras sugas ir aizsargājamas nosaka Ministru Kabineta noteikumi Nr.396 “Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu”. Šajos noteikumos ir iekļauti abi minētie sugu saraksti. Vēl daudzi noteikti būs dzirdējuši par sarkano grāmatu, kurā arī tiek uzskaitītas aizsargājamās sugas dažādās kategorijās, taču šai grāmatai ir informatīva, nevis juridiska nozīme. Arī pēc tās, protams, var iepazīt aizsargājamās sugas, taču, ja apdraudēsiet vai iznīcināsiet aizsargājamu sugu, kas nav ietverta šajā grāmatā, bet ar likumu tiek aizsargāta, attaisnojums nederēs.

Sarakstos esošās sugas ir dabā visai reti satopamas un to iznīcināšana vai apdraudēšana var sugas pilnībā iznīcināt. Ikvienam vajadzētu zināt, ko tieši ir aizliegts darīt ar šīm sugām. Piemēram, īpaši aizsargājamās dzīvnieku un putnu sugas ir stingri aizliegts:

  • Ķert vai nogalināt
  • Apzināti traucēt
  • Izpostīt dzīvnieku migas, alas vai ligzdas
  • Iznīcināt to olas
  • Turēt nebrīvē un pārdot
  • Piesārņot dzīvotnes

Tāpat ir noteikumi, kas attiecas arī uz aizsargājamiem augiem, sēnēm un ķērpjiem. Tos aizliegts:

  • Plūkt vai rakt laukā ar saknēm
  • Izpostīt to dzīvotnes
  • Audzēt nebrīvē un pārdot

Diemžēl, bieži vien cilvēki nodara pāri augu, dzīvnieku un sēņu sugām tikai tāpēc, ka nezina, ka tās ir aizsargājamas un izmirstošas. Piemēram, īpaši aizsargājamo sugu sarakstā vien ir 26 zīdītāju sugas, 95 putnu sugas, simtiem bezmugurkaulnieku sugas un simtiem augu sugu. Ir tikai saprotams, ka cilvēks, kurš īpaši neinteresējas par bioloģiju un sugu daudzveidību, nevar visas šīs sugas atpazīt. Pat profesionāļiem bieži vien ir grūti atšķirt tradicionālās, bieži satopamās sugas no aizsargājamajām. Piemēram, īpaši aizsargājamo degunragvaboļu kāpuri nereti tiek iznīcināti tāpēc, ka tiek noturēti pat kaitēkļu, maijvaboļu, kāpuriem. Šādu piemēru ir daudz, tāpēc, vajadzētu veikt nelielu izpēti arī pirms kaitēkļu apkarošanas. Tāpat, jāuzmanās izmantojot pesticīdus un citas kaitīgas vielas, jo, mēģinot iznīcināt kaitēkļus, var tikt nogalināti arī īpaši aizsargājamie bezmugurkaulnieki.

Normatīvajos aktos ir noteikts arī sods, kas tiek piemērots par aizsargājamo sugu iznīcināšanu augstāk minētajos veidos. Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 78. pantu fiziskām personām sods var būt līdz 700 eiro, bet juridiskām personām līdz 1 400 eiro, tāpēc saudzēsim dabu un nedarīsim tai pāri.

Par rakstu pateicamies www.superlaina.com.

Ko nosaka CITES konvencija?

Nereti cilvēki nodara neiedomājami lielu ļaunumu dabai un sugu daudzveidībai, kā arī pārkāpj likumu, pašiem to neapzinoties. Tas tiek darīts, ievedot no citām valstīm dažādas preces (visbiežāk suvenīrus), kas gatavoti no augu un dzīvnieku izcelsmes produktiem, kuru izmantošana ir stingri ierobežota vai pat liegta. Šos ierobežojumus nosaka un regulē CITES konvencija (Convention on International Trade in Endangered Species of Wild Fauna and Flora). Ko tad īsti nosaka šī CITES konvencija un kā nekļūt par kontrabandistu pašam to nezinot?

Šī konvencija sākotnēji tika dibināta ar mērķi, apturēt straujo ziloņu populācijas samazināšanos. 20. gadsimta 60. gados. Šajā laikā Āfrikā ļoti strauji samazinājās savvaļā dzīvojošo ziloņu skaits. Tam par iemeslu bija lielas pieprasījums pēc ziloņkaula. Lai izskaustu ziloņkaula tirdzniecību un atjaunotu ziloņu populāciju, tika izveidota CITES konvencija, kas regulēja ziloņu medības un ziloņkaula tirdzniecību. Jau pēc neilga laika daudzviet ziloņu populāciju izdevās pilnībā vai daļēji atjaunot. Vēlāk CITES konvencijā tika iekļautas arī citas dzīvnieku sugas. Tās ir sugas, kuras būtiski ietekmē tirdzniecība. Bieži vien nav iekļautas daudzas sugas, kas ir uz izmiršanas robežas, taču CITES konvencija aizsargā tieši tās sugas, kuras spēcīgi ietekmē starptautiskā tirdzniecība.

Tātad, CITES konvencija aizsargā tos augus un dzīvniekus, no kuriem tiek izgatavoti populāri un iecienīti suvenīri. Tipiski piemēri ir dažādi eksotiski kažokzvēri, kā, piemēram, plēsīgie kaķi, dažādas čūskas, reptiļi, no kuru ādas gatavo galantērijas preces utt. CITES konvencija gan šādu preču tirdzniecību neaizliedz, bet gan stingri ierobežo. Tas nozīmē, ka arī šādus suvenīrus var iegādāties, taču tad nepieciešams nokārtot attiecīgas atļaujas.

Kaut gan ievest suvenīrus, kas gatavoti no eksotiskiem augiem un dzīvniekiem, vai pat pašus dzīvniekus nav vēlams, tas nav arī aizliegts, ja vien dzīvnieku suga, kas iekļauta CITES konvencijā nav uz izmiršanas robežas. CITES atļaujas ir jāiegūst gan no valsts, no kuras dzīvnieku vai augu izcelsmes prece tiek izvesta, gan valsts kurā tā tiek ievesta. Principā, lai varētu nokārto visas atļaujas bez aizķeršanās, būtu ieteicams izlemt, kādus suvenīrus vēlēsieties iegādāties, jau pirms došanās ceļojumā. Oficiāli šādus suvenīrus var iegādāties tikai noteiktās tirdzniecības vietās. Mazajos ielas suvenīru veikaliņos, šādas atļaujas visticamāk neviens neizsniegs. Ja CITES priekšmeti tiek ievesti no trešajām valstīm, tie ir obligāti jādeklarē muitā, uzrādot nepieciešamos dokumentus un atļaujas. Ja CITES preces tiek vestas no citām Eiropas Savienības valstīm, tās nav jādeklarē, taču atļaujām vienalga jābūt nokārtotām.

Jāatceras, ka šajā gadījumā nezināšana neatbrīvo no pienākuma. Par kontrabandistu ir iespējams kļūt arī tad, ja ceļotājs nav zinājis to, ka viņa iegādāto suvenīru nav atļauts vest pāri robežām bez attiecīgām atļaujām. Ļoti bieži tūristi ieved tādus suvenīrus kā gliemežvākus, koraļļus, ādas izstrādājumus, čūskas pudelēs u.c., domājot, ka tie ir tipiski suvenīri, kuru iegādei uz izvešanai nav nepieciešamas nekādas atļaujas, taču viņi kļūdās. Pirms tiek ievestas jebkādas augu un dzīvnieku izcelsmes preces, jo īpaši no trešajām valstīm, noteikti ir jāpārliecinās, vai tie nav CITES sarakstā. Tāpat, ir jāizpēta arī tas, kas ir konkrēto preču saturā, piemēram, pērkot zāles vai kosmētiku, jo arī tie var būt CITES produkti.

Aizsargājamās dabas teritorijas

Lai saglabātu biotopus un sugu daudzveidību, tiek veidotas aizsargājamās dabas teritorijas, uz kurām attiecas īpaši izmantošanas noteikumi. Aizsargājamās teritorijas un to funkcionālās zonas katrā valstī un reģionā ar būt atšķirīgas un uz tām var attiekties citi nosacījumi, bet pamatā visas aizsargājamās teritorijas tiek iedalītas septiņās kategorijās:

  • dabas rezervāti,
  • nacionālie parki,
  • biosfēras rezervāti,
  • dabas parki,
  • dabas pieminekļi,
  • dabas liegumi,
  • aizsargājamo ainavu apvidi.

Atkarībā no katras valsts vai reģiona ģeogrāfiskajām un bioloģiskajām īpašībām nereti tiek izveidotas arī specifiskas aizsargājamās dabas teritorijas, kas veltītas konkrētiem biotopiem vai ģeogrāfiskajiem veidojumiem, piemēram, aizsargājamās piejūras teritorijas vai aizsargājamās kalnu teritorijas.

Visstingrākā kontrole un izmantošanas nosacījumi parasti ir dabas rezervātiem. Tās ir praktiski cilvēka neskartas dabas teritorijas, kurās dabiskie procesi var ritēt savu gaitu. Jebkāda veida saimnieciskā darbība dabas rezervātos ir aizliegta. Šīs teritorijas tiek izmantotas tikai un vienīgi dabas izpētei. Ieeja dabas rezervātos ir ļauta izglītojošas vai zinātniskos nolūkos un tikai tad ja tas nav pretrunā ar dabas aizsardzību konkrētajā teritorijā.

Nacionālie parki ir plašākas teritorijas nekā dabas rezervāti un arī to izmantošanas noteikumi ir brīvāki. Nacionālie parki parasti ir teritorijas, kurās atrodas kādi unikāli dabas objekti, saimnieciskās darbības neskartas dabas teritorijas vai kultūrvēsturiskie pieminekļi. Saimnieciskā darbība nacionālajos parkos gan parasti ir atļauta. Tā var tikt liegta vien nelielās teritorijās, kurās atrodas kādi īpaši dabas objekti vai citi nozīmīgi dabas vai kultūrvēsturiskie elementi.

Biosfēras rezervāti parasti ir vēl plašākas teritorijas, kurās koncentrētas dažādas nozīmīgas dabas ainavas un biotopi. Biosfēras rezervātos nereti ir iekļautas arī pilsētas un apdzīvotas vietas, līdz ar to, tās nav neskartas dabas teritorijas, taču tās tiek saudzētas, jo ir unikālas ar savu bioloģisko daudzveidību. Šo teritoriju mērķis pamatā ir tieši veicināt sociālo un ekonomisko attīstību, taču ievērojot ilgtspējības principus un nenodarot kaitējumu videi.

Dabas parki ir teritorijas, kas pārstāv kāda noteikta apvidus dabas un kultūrvēsturiskās vērtības. Arī abas parki paredzēti bioloģiskās un kultūrvēsturiskās daudzveidības saglabāšanai. Tajos ir ļauta gan saimnieciskā darbība, gan arī atpūtas organizēšana, taču tikai tad, ja šīs darbības ir saskaņā ar ilgtspējības principiem un nenodara kaitējumu parkos esošajām dabas un kultūras vērtībām.

Dabas pieminekļi ir atsevišķi objekti, piemēram, dižkoki, dažādi ģeomorfoloģiskie veidojumi, stādījumi utt. Šajos gadījumos aizsargāti tiek konkrētie objekti un teritorija tiem apkārt, kas nepieciešam, lai nodrošinātu objekta pastāvēšanu un aizsargāšanu. Pārsvarā visiem aizsargājamajiem dabas pieminekļiem ir ļauts piekļūt, taču nav ļauts tos iznīcināt vai veikt jebkādas darbības, kas tiem nodara kaitējumu.

Dabas liegumi ir teritorijas, kurās atrodas īpaši aizsargājamu augu vai dzīvnieku dzīvotnes. Parasti tās ir nelielas teritorijas, kurās liegta saimnieciskā darbība un pat piekļuve. Šie liegumi tiek veidoti tieši ar mērķi saglabāt sugu bioloģisko daudzveidību un nepieļaut reto sugu izmiršanu.

Aizsargājamo ainavu apvidi ir teritorijas, kas izceļas ar īpaši neprastu, savdabīgu vai arī tieši konkrētajai vietai raksturīgu ainavu. Saimnieciskā darbība šajās teritorijās tiek ierobežota, taču netiek pilnībā liegta. Šīs teritorijas nereti ir iecienītas tūrist apskates vietas.

Uz katru aizsargājamo teritoriju attiecas īpaši noteikumi. Gan zemes īpašniekiem, kas dzīvo aizsargātajai dabas teritorijās, gan šo teritoriju apmeklētājiem ir pienākums iepazīties ar šiem noteikumiem un tos ievēro. Pretējā gadījumā var tikt piemēroti attiecīgi sodi, atkarībā no nodarītā kaitējuma aizsargātajai teritorijai.

© 2017   www.Borea.sk