Borea.sk

Par dabas aizsardzību

Kā izveidot mikroliegumu savā īpašumā un kāpēc tas ir svarīgi?

Mikroliegumi ir ļoti nelielas aizsargājamas dabas teritorijas, kas paredzētas kādas sugas vai biotopa aizsardzībai. Mikroliegumus biežāk veido valstij piederošās teritorijās, taču tos var veidot arī privātajās teritorijās. Tātad, ja zemes īpašnieks sev piederošajā teritorijā uziet kādu aizsargājamu augu vai dzīvnieku sugu vai arī biotopu, viņam vajadzētu par to ziņot un izveidot savā privātajā teritorijā mikroliegumu (credite nebancare), tomēr daudzi zemes īpašnieki izvēlas to nedarīt vai nu tāpēc, ka nevēlas liekus ierobežojumus un izdevumus, vai arī vienkārši nezina, kā to izdarīt un kādās institūcijās vērsties. Šeit būs visa nepieciešamā informācija par mikroliegumu izveidi privātajās teritorijās, kā arī ierobežojumiem un iespējamajiem zaudējumiem, ko rada mikroliegumi.

Ja sev piederošā teritorijā atrodat kādu īpaši aizsargājamu sugu vai biotopu, par to būtu vēlams informēt atbildīgās institūcijas, jo mikroliegumi ir veids, kā nodrošināt bioloģisko daudzveidību un aizsargāt retās augu un dzīvnieku sugas. Lai to izdarītu, ir jāaizpilda sugas un biotopa mikrolieguma pieteikuma un inventarizācijas anketu un jāiesniedz to Dabas aizsardzības pārvaldei. Šādu anketu var aizpildīt arī persona, kas nav teritorijas īpašnieks, taču ir pamanījis teritorijā esošu aizsargājamu sugu vai biotopu. Ja anketu aizpilda trešā persona, Dabas aizsardzības pārvalde sazinās ar zemes īpašnieku un turpmākās sarunas ved ar viņu.

Pēc tam Dabas aizsardzības pārvalde pieņem lēmumu par mikrolieguma izmantošanu un izveido tam individuālu aizsardzības un apsaimniekošanas plānu. Vienotu noteikumu par to, kā jāaizsargā un jāaprūpē mikroliegumi nav, jo katrs no tiek ir atšķirīgs un unikāls. Pašā pamatā ir jānodrošina tas, lai mikroliegums paliktu neskarts un netiktu traucēta tā dabiskā attīstība. Tātad, mikroliegumā ir aizliekta saimnieciskā darbība un jebkāda iejaukšanās, kas varētu nodarīt kaitējumu. Ja mikrolieguma ir izveidojušā kādas izmaiņas, vienalga cilvēka vai darbs radītas, par to ir jāziņo Dabas aizsardzības pārvaldei vai citai institūcijai, piemēram, Meža dienestam, ja mikroliegums atrodas mežā.

Mikrolieguma izveide parasti aizņem vismaz četrus mēnešus, jo nākas sazināties ar vairākiem ekspertiem un zemes īpašniekiem, lai varētu nokārtot visu juridisko daļu un izstrādāt noteikumus lieguma aizsardzībai. Reizēm tas var aizņemt vēl vairāk laika, piemēram, ja mikroliegums izveidots putnu ligzdošanas vietā, taču mikrolieguma pieteikums nosūtīt periodā, kad putni migrē uz citurieni.

Tiesa, ja zemes īpašniekam piederošā teritorijā tiek izveidots mikroliegums, viņam var rasties nelieli finansiāli zaudējumi, saistībā ar tā aizsardzību vai izmantošanas liegumu. Diemžēl pašlaik nevienam mikrolieguma īpašniekam šādi zaudējumi kompensēti netiek. Tieši tas ir galvenais iemesls, kāpēc paši zemes īpašnieki mikroliegumus veido nelabprāt. Pašlaik galvenei mikroliegumu izveidotāji ir eksperti vai mežu nozares darbinieki (credit doar cu buletinul). Tieši šī iemesla dēļ pašlaik aktīvi tiek domāts par to, kur rast naudu kompensāciju piešķiršanai, lai zemes īpašnieki arī būtu ieinteresēti mikroliegumu izveidē, pat tad, ja dabas aizsardzība pati par sevi viņiem nešķiet būtiska.

Kā priecāties par dabu, nenodarot tai pāri?

Daba ir ārkārtīgi skaista un daudzveidīga. Latvijā vien ir ap 18 000 dzīvnieku, 5 300 augu un 4 000 sēņu sugu. Cilvēki nereti vēlas dabu iepazīt tuvāk, izmantot visu ko tā sniedz un paņemt daļu dabas sev līdzi, taču jāapzinās, ka starp visām šīm dzīvo būtņu sugām ir arī daudzas aizsargājamas un retas sugas, kurām cilvēku klātbūtne un iejaukšanās ir drīzāk nevēlama. Tieši aizsargājamās sugas piesaista visvairāk interesentu, jo tās ir unikālas, iespējams konkrētajai vietai neraksturīgas un krāšņas. Par šīm sugām ir jāpriecājas un jāinteresējas, tām nenodarot pāri un tās neiznīcinot. Kā tad mēs varam panākt, ka mūsu mīlestība pret dabu neiznīcina to? Padomus sniegs Somijas mājaslapa SuperLaina.

Lai pasargātu aizsargājamas sugas, vispirms tās ir jāiepazīst. To, kuras sugas ir aizsargājamas nosaka Ministru Kabineta noteikumi Nr.396 “Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu”. Šajos noteikumos ir iekļauti abi minētie sugu saraksti. Vēl daudzi noteikti būs dzirdējuši par sarkano grāmatu, kurā arī tiek uzskaitītas aizsargājamās sugas dažādās kategorijās, taču šai grāmatai ir informatīva, nevis juridiska nozīme. Arī pēc tās, protams, var iepazīt aizsargājamās sugas, taču, ja apdraudēsiet vai iznīcināsiet aizsargājamu sugu, kas nav ietverta šajā grāmatā, bet ar likumu tiek aizsargāta, attaisnojums nederēs.

Sarakstos esošās sugas ir dabā visai reti satopamas un to iznīcināšana vai apdraudēšana var sugas pilnībā iznīcināt. Ikvienam vajadzētu zināt, ko tieši ir aizliegts darīt ar šīm sugām. Piemēram, īpaši aizsargājamās dzīvnieku un putnu sugas ir stingri aizliegts:

  • Ķert vai nogalināt
  • Apzināti traucēt
  • Izpostīt dzīvnieku migas, alas vai ligzdas
  • Iznīcināt to olas
  • Turēt nebrīvē un pārdot
  • Piesārņot dzīvotnes

Tāpat ir noteikumi, kas attiecas arī uz aizsargājamiem augiem, sēnēm un ķērpjiem. Tos aizliegts:

  • Plūkt vai rakt laukā ar saknēm
  • Izpostīt to dzīvotnes
  • Audzēt nebrīvē un pārdot

Diemžēl, bieži vien cilvēki nodara pāri augu, dzīvnieku un sēņu sugām tikai tāpēc, ka nezina, ka tās ir aizsargājamas un izmirstošas. Piemēram, īpaši aizsargājamo sugu sarakstā vien ir 26 zīdītāju sugas, 95 putnu sugas, simtiem bezmugurkaulnieku sugas un simtiem augu sugu. Ir tikai saprotams, ka cilvēks, kurš īpaši neinteresējas par bioloģiju un sugu daudzveidību, nevar visas šīs sugas atpazīt. Pat profesionāļiem bieži vien ir grūti atšķirt tradicionālās, bieži satopamās sugas no aizsargājamajām. Piemēram, īpaši aizsargājamo degunragvaboļu kāpuri nereti tiek iznīcināti tāpēc, ka tiek noturēti pat kaitēkļu, maijvaboļu, kāpuriem. Šādu piemēru ir daudz, tāpēc, vajadzētu veikt nelielu izpēti arī pirms kaitēkļu apkarošanas. Tāpat, jāuzmanās izmantojot pesticīdus un citas kaitīgas vielas, jo, mēģinot iznīcināt kaitēkļus, var tikt nogalināti arī īpaši aizsargājamie bezmugurkaulnieki.

Normatīvajos aktos ir noteikts arī sods, kas tiek piemērots par aizsargājamo sugu iznīcināšanu augstāk minētajos veidos. Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 78. pantu fiziskām personām sods var būt līdz 700 eiro, bet juridiskām personām līdz 1 400 eiro, tāpēc saudzēsim dabu un nedarīsim tai pāri.

Par rakstu pateicamies www.superlaina.com.

Ko nosaka CITES konvencija?

Nereti cilvēki nodara neiedomājami lielu ļaunumu dabai un sugu daudzveidībai, kā arī pārkāpj likumu, pašiem to neapzinoties. Tas tiek darīts, ievedot no citām valstīm dažādas preces (visbiežāk suvenīrus), kas gatavoti no augu un dzīvnieku izcelsmes produktiem, kuru izmantošana ir stingri ierobežota vai pat liegta. Šos ierobežojumus nosaka un regulē CITES konvencija (Convention on International Trade in Endangered Species of Wild Fauna and Flora). Ko tad īsti nosaka šī CITES konvencija un kā nekļūt par kontrabandistu pašam to nezinot?

Šī konvencija sākotnēji tika dibināta ar mērķi, apturēt straujo ziloņu populācijas samazināšanos. 20. gadsimta 60. gados. Šajā laikā Āfrikā ļoti strauji samazinājās savvaļā dzīvojošo ziloņu skaits. Tam par iemeslu bija lielas pieprasījums pēc ziloņkaula. Lai izskaustu ziloņkaula tirdzniecību un atjaunotu ziloņu populāciju, tika izveidota CITES konvencija, kas regulēja ziloņu medības un ziloņkaula tirdzniecību. Jau pēc neilga laika daudzviet ziloņu populāciju izdevās pilnībā vai daļēji atjaunot. Vēlāk CITES konvencijā tika iekļautas arī citas dzīvnieku sugas. Tās ir sugas, kuras būtiski ietekmē tirdzniecība. Bieži vien nav iekļautas daudzas sugas, kas ir uz izmiršanas robežas, taču CITES konvencija aizsargā tieši tās sugas, kuras spēcīgi ietekmē starptautiskā tirdzniecība.

Tātad, CITES konvencija aizsargā tos augus un dzīvniekus, no kuriem tiek izgatavoti populāri un iecienīti suvenīri. Tipiski piemēri ir dažādi eksotiski kažokzvēri, kā, piemēram, plēsīgie kaķi, dažādas čūskas, reptiļi, no kuru ādas gatavo galantērijas preces utt. CITES konvencija gan šādu preču tirdzniecību neaizliedz, bet gan stingri ierobežo. Tas nozīmē, ka arī šādus suvenīrus var iegādāties, taču tad nepieciešams nokārtot attiecīgas atļaujas.

Kaut gan ievest suvenīrus, kas gatavoti no eksotiskiem augiem un dzīvniekiem, vai pat pašus dzīvniekus nav vēlams, tas nav arī aizliegts, ja vien dzīvnieku suga, kas iekļauta CITES konvencijā nav uz izmiršanas robežas. CITES atļaujas ir jāiegūst gan no valsts, no kuras dzīvnieku vai augu izcelsmes prece tiek izvesta, gan valsts kurā tā tiek ievesta. Principā, lai varētu nokārto visas atļaujas bez aizķeršanās, būtu ieteicams izlemt, kādus suvenīrus vēlēsieties iegādāties, jau pirms došanās ceļojumā. Oficiāli šādus suvenīrus var iegādāties tikai noteiktās tirdzniecības vietās. Mazajos ielas suvenīru veikaliņos, šādas atļaujas visticamāk neviens neizsniegs. Ja CITES priekšmeti tiek ievesti no trešajām valstīm, tie ir obligāti jādeklarē muitā, uzrādot nepieciešamos dokumentus un atļaujas. Ja CITES preces tiek vestas no citām Eiropas Savienības valstīm, tās nav jādeklarē, taču atļaujām vienalga jābūt nokārtotām.

Jāatceras, ka šajā gadījumā nezināšana neatbrīvo no pienākuma. Par kontrabandistu ir iespējams kļūt arī tad, ja ceļotājs nav zinājis to, ka viņa iegādāto suvenīru nav atļauts vest pāri robežām bez attiecīgām atļaujām. Ļoti bieži tūristi ieved tādus suvenīrus kā gliemežvākus, koraļļus, ādas izstrādājumus, čūskas pudelēs u.c., domājot, ka tie ir tipiski suvenīri, kuru iegādei uz izvešanai nav nepieciešamas nekādas atļaujas, taču viņi kļūdās. Pirms tiek ievestas jebkādas augu un dzīvnieku izcelsmes preces, jo īpaši no trešajām valstīm, noteikti ir jāpārliecinās, vai tie nav CITES sarakstā. Tāpat, ir jāizpēta arī tas, kas ir konkrēto preču saturā, piemēram, pērkot zāles vai kosmētiku, jo arī tie var būt CITES produkti.

Kas ir invazīvie augi un kāpēc tie ir dabai bīstami?

Invazīvie augi tiek raksturoti kā dabai neraksturīgas augu sugas, kas nekontrolēti izplatās un tādējādi apdraud vietējos augus un to dzīvotnes. Tādā veidā tiek radīts kaitējums videi, kā arī var tikt radīti ekonomiski zaudējumi, piemēram, cenšoties šo sugu izplatību apkarot. Nereti šīs augu sugas ir arī indīgas un var nodarīt kaitējumu cilvēka veselībai un pat dzīvībai. Eiropā par jautājumiem, kas saistīti ar invazīvajām sugām atbild tāda organizācija kā NOBANIS (European Network on Invasive Alien Species), taču katrai valstij un reģionam ir savas atbildīgās institūcijas.

Tātad, invazīvās augu sugas ir tās, kas tiek ievestas no citām valstīm ar atšķirīgiem klimatiskajiem apstākļiem, taču ne visas citzemju augu sugas ir uzskatāmas par invazīvām. Mūsdienās, gandrīz ikkatrā vietā ir sastopamas neskaitāmi daudzas citzemju sugas. Daudzi kultūraugi ir spējīgi izdzīvot arī savvaļā, taču atšķirīgo klimatisko apstākļu dēļ, šīs augu sugas ir lokalizētas un tās nav spējīgas izplatīties ļoti lielos areālos, kā arī tās nenomāc citas, vietējās augu sugas. Tieši agresīvā izplešanās visvairāk raksturo invazīvās sugas. Piemēram, visiem labi zināmie kartupeļi, nāk no Amerikas, tātad arī nav Eiropas vietējās suga, taču tie dabā praktiski neizplešas. Atsevišķi indivīdi var iziet ārpus apstādījumiem, taču suga nevar izplesties plašās teritorijās un nodarīt kaitējumu vietējām sugām.

Katrā valstī un reģionā tiek veidoti invazīvo sugu saraksti un veidoti to apkarošanas vai ierobežošanas plāni. Diemžēl problēma ir tajā, ka nav pilnīgi precīzi nosakām, kuras sugas ir invazīvas un kuras nav. Piemēram, Latvijā par invazīvu sugu pašlaik atzīts tikai Sosnovska latvānis, kaut gan ir daudzas citas augu sugas, kas ir ievestas no citām valstīm, agresīvi izplatās un izmaina vietējos biotopus. Šo pārējo sugu negatīvā ietekme uz vidi, ekonomiku un cilvēka veselību gan nav attiecināma vai arī vēl nav pierādīta. Šī iemesla dēļ, daudzās valstīs tiek veidoti invazīvo suku melnie un pelēkie saraksti, kur melnajos sarakstos tiek iekļauti augi ar izteikti negatīvu ietekmi uz vidi, bet pelēkajos, sugas, kas agresīvi izplatās bet tiešā veidā nekādu ļaunumu nenodara.

Invazīvie augi dabā nonāk gan dabīgās izplatības ceļā, gan cilvēka darbības rezultātā. Biežāk, protams, šos augus pārved cilvēki. Vairumā gadījumu tas tiek darīta ar domu, ieviest jaunus kultūraugus, taču vēlāk tie nekontrolēti izplatās. Arī jau minētie latvāņi sākumā bija paredzēti kā kultūraugi, ko izmantot lopkopībā, taču tagad to apkarošanai ik gadu tiek izdotas ļoti lielas naudas summa. Arī pāris ievesti augi var izraisīt neparedzētu invāziju. Kaut gan vairums invazīvo sugu ir ievestas pirms ļoti ilga laika, risks ievest kādu jaunu invazīvu sugu pastāv visu laiku, tāpēc ikvienam ir jābūt uzmanīgam, ievedot augus no citām valstīm.

Arī šo augu apkarošana nav vienkāršs process. Daudzi augi tiek masveidā iznīcināti, taču tas nenes vēlamos rezultātus. Tie izplatās tik ātri, ka, pat tad, ja tiek laicīgi iznīcināti vienā vietā, tie tūlīt izplatās citā un veido jaunas audzes un dzīvotnes. Tā šīs sugas vai nu vienkārši nomāc retākās un jūtīgākās vietējās sugas, vai arī netiešā veidā tās iznīcina, piemēram, izveidojot vienlaidus audzes un radot ēnojumu vietējām sugām, kas vairs nespēj izdzīvot.

Aizsargājamās dabas teritorijas

Lai saglabātu biotopus un sugu daudzveidību, tiek veidotas aizsargājamās dabas teritorijas, uz kurām attiecas īpaši izmantošanas noteikumi. Aizsargājamās teritorijas un to funkcionālās zonas katrā valstī un reģionā ar būt atšķirīgas un uz tām var attiekties citi nosacījumi, bet pamatā visas aizsargājamās teritorijas tiek iedalītas septiņās kategorijās:

  • dabas rezervāti,
  • nacionālie parki,
  • biosfēras rezervāti,
  • dabas parki,
  • dabas pieminekļi,
  • dabas liegumi,
  • aizsargājamo ainavu apvidi.

Atkarībā no katras valsts vai reģiona ģeogrāfiskajām un bioloģiskajām īpašībām nereti tiek izveidotas arī specifiskas aizsargājamās dabas teritorijas, kas veltītas konkrētiem biotopiem vai ģeogrāfiskajiem veidojumiem, piemēram, aizsargājamās piejūras teritorijas vai aizsargājamās kalnu teritorijas.

Visstingrākā kontrole un izmantošanas nosacījumi parasti ir dabas rezervātiem. Tās ir praktiski cilvēka neskartas dabas teritorijas, kurās dabiskie procesi var ritēt savu gaitu. Jebkāda veida saimnieciskā darbība dabas rezervātos ir aizliegta. Šīs teritorijas tiek izmantotas tikai un vienīgi dabas izpētei. Ieeja dabas rezervātos ir ļauta izglītojošas vai zinātniskos nolūkos un tikai tad ja tas nav pretrunā ar dabas aizsardzību konkrētajā teritorijā.

Nacionālie parki ir plašākas teritorijas nekā dabas rezervāti un arī to izmantošanas noteikumi ir brīvāki. Nacionālie parki parasti ir teritorijas, kurās atrodas kādi unikāli dabas objekti, saimnieciskās darbības neskartas dabas teritorijas vai kultūrvēsturiskie pieminekļi. Saimnieciskā darbība nacionālajos parkos gan parasti ir atļauta. Tā var tikt liegta vien nelielās teritorijās, kurās atrodas kādi īpaši dabas objekti vai citi nozīmīgi dabas vai kultūrvēsturiskie elementi.

Biosfēras rezervāti parasti ir vēl plašākas teritorijas, kurās koncentrētas dažādas nozīmīgas dabas ainavas un biotopi. Biosfēras rezervātos nereti ir iekļautas arī pilsētas un apdzīvotas vietas, līdz ar to, tās nav neskartas dabas teritorijas, taču tās tiek saudzētas, jo ir unikālas ar savu bioloģisko daudzveidību. Šo teritoriju mērķis pamatā ir tieši veicināt sociālo un ekonomisko attīstību, taču ievērojot ilgtspējības principus un nenodarot kaitējumu videi.

Dabas parki ir teritorijas, kas pārstāv kāda noteikta apvidus dabas un kultūrvēsturiskās vērtības. Arī abas parki paredzēti bioloģiskās un kultūrvēsturiskās daudzveidības saglabāšanai. Tajos ir ļauta gan saimnieciskā darbība, gan arī atpūtas organizēšana, taču tikai tad, ja šīs darbības ir saskaņā ar ilgtspējības principiem un nenodara kaitējumu parkos esošajām dabas un kultūras vērtībām.

Dabas pieminekļi ir atsevišķi objekti, piemēram, dižkoki, dažādi ģeomorfoloģiskie veidojumi, stādījumi utt. Šajos gadījumos aizsargāti tiek konkrētie objekti un teritorija tiem apkārt, kas nepieciešam, lai nodrošinātu objekta pastāvēšanu un aizsargāšanu. Pārsvarā visiem aizsargājamajiem dabas pieminekļiem ir ļauts piekļūt, taču nav ļauts tos iznīcināt vai veikt jebkādas darbības, kas tiem nodara kaitējumu.

Dabas liegumi ir teritorijas, kurās atrodas īpaši aizsargājamu augu vai dzīvnieku dzīvotnes. Parasti tās ir nelielas teritorijas, kurās liegta saimnieciskā darbība un pat piekļuve. Šie liegumi tiek veidoti tieši ar mērķi saglabāt sugu bioloģisko daudzveidību un nepieļaut reto sugu izmiršanu.

Aizsargājamo ainavu apvidi ir teritorijas, kas izceļas ar īpaši neprastu, savdabīgu vai arī tieši konkrētajai vietai raksturīgu ainavu. Saimnieciskā darbība šajās teritorijās tiek ierobežota, taču netiek pilnībā liegta. Šīs teritorijas nereti ir iecienītas tūrist apskates vietas.

Uz katru aizsargājamo teritoriju attiecas īpaši noteikumi. Gan zemes īpašniekiem, kas dzīvo aizsargātajai dabas teritorijās, gan šo teritoriju apmeklētājiem ir pienākums iepazīties ar šiem noteikumiem un tos ievēro. Pretējā gadījumā var tikt piemēroti attiecīgi sodi, atkarībā no nodarītā kaitējuma aizsargātajai teritorijai.

© 2017   www.Borea.sk